Latviju aizvadītajā nedēļā šokēja sēru vēsts par vairākkārtējā “Lielā Kristapa” laureāta, režisora un operatora Askolda Saulīša nāvi – talantīgajam kino meistaram bija tikai 54 gadi, tāpēc šai ziņai bija pat grūti noticēt. Turklāt, kā raksta izdevums “Kas Jauns”, nāves dienā, 11. martā, viņam vajadzēja prezentēt savas jaunās filmas projektu, bet viņu mirušu atrada dzīvoklī.
“Liels zaudējums Latvijai,” par Askoldu Saulīti teic ne vien kino jomas profesionāļi, bet ikviens skatītājs, kam režisora filmas nozīmēja patiesu un cieņpilnu interesi un atbildību par Latvijas vēsturi un tās veidotājiem. Viņa aiziešana sabiedrībai bija negaidīta, tomēr Askolds pats jau mēnesi pirms nāves pēkšņi pievērsās savas dzīves atmiņām, dienu no dienas tās pārcilājot “Facebook” lapā, tostarp aizdomājās, vai gribētu būt nemirstīgs.
Kopš 27. februāra viņa laika joslā bija klusums, kas bija savādi tāpēc vien, ka līdz tam Askolds bija rakstījis katru dienu, pat vairākas reizes dienā, uzsver izdevums. Kolēģi līdz ar sēru vēsti pārdomāja arī nāves cēloni, atklājot, ka režisors pēc jau ilgāku laiku šķirtas laulības dzīvojis viens.
Kad draugi kādu laiku nav varējuši sazvanīt, pieļauts, ka Askolds “iegājis sevī”, kā tas mēdzis periodiski notikt. Dzīvokļa logā gaisma spīdējusi, tāpēc uzlauztas durvis, un aiz tām Askolds atrasts miris. Tiek lēsts, ka nāves cēlonis bijis infarkts. Atceros, reiz sarunā Askolds minēja, ka pensijas viņam nebūs, tas esot skaidrs. Ceru, viņš toreiz nedomāja šo… Kā tā, Askold, kā tā…” “Kas Jauns” stāsta Saulīša kolēģis.
Šā gada rudenī Askolds bija iecerējis pabeigt pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Zem viena karoga”. Stāsta centrā režisors kopā ar scenārija autoru Daini Īvānu likuši vēsturisku personāžu, mazu ebreju zēnu Kopelu Goreliku – Neatkarības karā visjaunāko Latvijas armijas kareivi, kurš iedvesmojies no “visu laiku populārākās zēnu grāmatas “Pēdējais mohikānis”” un devies karā kā piedzīvojumā, sastopot savā ceļā “visādus interesantus personāžus”.
Filmas “Facebook” profilā Askolds 4. janvārī raksta: “Darba daudz – 80 minūtēs jāizstāsta pusotrs gads Neatkarības kara (1918–1920), turklāt tā, lai skatītājam ne tikai būtu daudzmaz skaidri notikumi, bet arī emocionālā līnija jāizvelk.” “Vēl 3. februārī viņš atrakstīja, lai aizsūtu Karostas fortifikācijas skatus, jo plānota vētras filmēšana pie jūras. Skati patika, vieta bija izvēlēta, tā bija laba zīme – taps kas skaists. Vai Askolds vētru nofilmēja, aizmirsu paprasīt, bet vētras ātrumā Askolds pacēlās spārnos. Daudz par ātru,” raksta liepājnieks Aigars Prūsis.
Saulītis piedzima 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā, Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā. “Vidusskolas gados trenējos jāšanas sportā Grobiņas Olimpiskajā sporta bāzē. Tur gāja visādi.
Visgrūtākais bija pirmais pusgads, kad trenere mūs drāza kā vecs armijas seržants. Bez sedliem lietū un sniegā, ar rokām aiz muguras. Kā mēs skaisti kritām dubļos… Bet tas iemācīja turēties zirga mugurā. Daži atkrita ar lauztām rokām un kājām.
Esmu atsitis muguru, entās reizes krītot no zirga. Un, ja jums kāds stāsta, ka zirgs nekāpj virsū savam jātniekam, neticiet. Kāpj, un kā vēl! Līdz jēlai un asiņojošai miesai,” 27. februārī “Facebook” atcerējās Askolds, atklājot arī, ka 11. klasē viņam piedāvāts audzināt pašam savu kumeļu, bet viņš jau toreiz gribējis taisīt filmas, tāpēc 1987. gadā visu pametis. “Devos slapjā sniegā pieteikties Rīgas kinostudijā.” Zirga mugurā viņš pabijis arī pirms vairākiem gadiem, būdams laimīgs, sajūtot “lielā dzīvnieka ķermeni starp savām kājām un to, ka viņu vadi”.
“Kad beidzu studijas Liepājas lietišķajos, divus gadus strādāju Liepājas Tirdzniecības pārvaldes Reklāmu birojā Pētera Lieģa vadībā. Tā toreiz Liepājas lietišķo absolventu vidū skaitījās prestiža un iekārojama darbavieta. Līdzās tiešajiem darbiem bija iespēja ņemt haltūras no malas, mēnesī nopelnot ap 500 rubļu. Milzu nauda! Man uzticēja veidot Vecliepājas galvenās ielas veikalu un restorānu skatlogu noformējumu par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 70. gadadienai.
Arī pāris vides objektu dažviet citur. Šis tika uzstādīts pie Liepājas teātra. Tajā laikā biju iespaidojies no Gustava Kluča un Aijas Zariņas mākslas.
Jau pēc dažām stundām saņēmu telefona zvanu no Liepājas kompartijas 2. sekretāra, kurš draudīgā balsī sauca mani uz ideoloģiska rakstura sarunu un lika steidzami novākt manu mākslu. Tas bija jau Atmodas laiks, tāpēc atļāvos to vīru pasūtīt trīs mājas tālāk. Vēl pēc dažām stundām visi mani skatlogi un vides objekti tika norauti, salauzti un izmesti miskastēs,” 17. februārī karjeras sākumu ieskicēja Askolds.
Drīz ticis savā “sapņu vietā” – Rīgas kinostudijā pie filmas Dzīvīte veidošanas. “Klopēju naglas, krāsoju dēļus, stiepu pianīno uz piekto stāvu. Tad uzdienējos un sāku darbu režisora Arvīda Krieva spēlfilmā Ievas paradīzes dārzs kā administrators. Ar Ditu Krenbergu, Alvi Hermani, Valentīnu Maculēviču un leiti Sauļu Balandi.
Katras piektdienas pēcpusdienā ar auto stopiem laidu uz Liepāju pie mīļās meitenes. Katru nakti no Liepājas uz Rīgu braucu ar nakts autobusu, kas piecas stundas mani veda uz kino paradīzi. Pārsvarā gulēju uz autobusa grīdas. Sāku no pašas apakšas un zinu, ko var un ko nevar izdarīt, lai taptu filma…”
Operatora un režisora radošais ceļš apkopots Nacionālā kino centra sagatavotajā nekrologā: “Paralēli kā kinoamatieris Saulītis sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas. Viena no tām – 1989. gada “XXX” – saņēmusi Grand Prix Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet 1991. gada kinolente “Opera” apbalvota Gdaņskas filmu festivālā Polijā.
1990. gadā Saulītis sācis strādāt par režisora asistentu, režisoru un operatoru filmu studijā “Kaupo”, veidojis reklāmfilmas. 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35 milimetru lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem “Kas dzīvo komunalkā”. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados strādājis par režisoru un operatoru dažādās Latvijas televīzijās, studijā “Kaupo” veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu.
Viņš strādājis arī filmu studijā “F.O.R.M.A.”, veidojot 1999. gada dokumentālo filmu “Sarkanais un Brūnais” un noveli “Tristans un Izolde” Latvijas un Igaunijas kopražojuma 1999. gada spēlfilmā “Trīs stāsti par….”. Saulītis darbojies arī filmu studijā “Rija”, uzņemot 1999. gada animācijas filmu “Clara & Rubinšteins”.
1996. gadā sācis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un 2000. gadā ieguvis mākslas zinātņu bakalaura grādu televīzijas režijas specialitātē, pēc studijām papildinājies arī “Baltic Media Centre” starptautiskajos filmu kopprodukciju kursos – Bornholmā, Dānijā 2000. gadā, Ņujorkas universitātes profesora Borisa Frumina lekciju kursos Rīgā un strādājis starptautiskā dokumentālo filmu festivāla “Cinarchea” žūrijā Vācijā.
2000. gadā dibinājis filmu studiju “Subjektiv Filma”, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija 2001. gada “Jaunības avots”, un tā atnesa Saulītim otro nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram, savukārt pirmā tika piešķirta gadu iepriekš – par filmu “Sarkanais un Brūnais”.
Divos nacionālajos festivālos Saulīša filmas saņēmušas skatītāju balvu – 1998. gadā Eiropas nolaupīšana un 2003. gadā “Keep smiling!”. Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai “Nika”. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma – 2005. gada “Svētku anatomija” – Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.
2008. gadā Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas “Parāds Afganistānai”, 2009. gada 5. martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma “Friči un blondīnes”, kurai Saulītis bija Latvijas puses producents. Filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Tajā pašā gadā pabeigta arī paša Saulīša režisētā filma “Bermontiāda”, kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta sarežģītu periodu Latvijas vēsturē. Studijā “Subjektiv Filma” ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma “Ārpus spēles laukuma” par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās televīzijas pirmizrāde notika 2015. gada sākumā.
2011. gadā Saulītis dibināja biedrību “Terra Europa”, kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos, – 2013. gada “Atmodas antoloģija”, 2014. gada “Baltijas brīvības ceļš”, 2018. gada “Dziesmuvara”. Filmu programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” Saulītis iekļāvās ar 2017. gada dokumentālo filmu “Astoņas zvaigznes”, kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē – latviešu strēlniekiem.
“Askolds atrada savu galveno tēmu, kas ir Latvija, Vēsture un Brīvība. Viņš kļuvis par savējo starp streļķiem, leģionāriem, citiem cīnītājiem un vēstures racējiem. Pats kļuvis par dziļu racēju un ieņēmis īpašu vietu mūsu dokumentālā kino,” raksta Ieva Romanova, atceroties pēdējo garāko tikšanos ar Askoldu. “Viņš atnāca pie manis uz Savienību ieskenēt bildes – prāvu kaudzi, kuras bija uzticējis kāds kolekcionārs. Tā ir īpaši greizsirdīga slaka, bet Askolds arī pie viņiem bija kļuvis par savējo. Pārsvarā tās bija strēlnieku un pirmā Latvijas laika armijas fotogrāfijas. Askolds man tās rādīja un ar sajūsmu stāstīja, pazina gandrīz visus foto varoņus. Bet galvenais – kā viņš priecājās par katru bildi, nu pilnīgi staroja – kā patiess Saulītis…”
Filmā “Astoņas zvaigznes” autoram ir daudz personiskā. “Gan vecmāmiņa Milda Saulīte ar savu strēlnieka mīlestības stāstu, gan pats Askolds ar savu kaismīgo interesi par pasaules un Latvijas vēsturi,” 2017. gadā “Kinoraksti.lv” pauda līdzautors un domubiedrs autors Dainis Īvāns. “Cerams, Askolds īstenos savu ieceri “Bermontiādai” un “Astoņām zvaigznēm” pievienot triloģijas nākamo daļu par Latvijas Neatkarības karu…” pauda Īvāns…
Viens no pēdējiem ierakstiem feisbukā Askoldam, kam pašam savu bērnu nebija, ir par saviem tuvākajiem – mammu, tēti, vecvecākiem. “Mana mazā mamma Ramona starp abiem vecākiem – ādas ķīmiķi Albertu Veikertu un savu mammu Annu Mariju Valiju Veikerti. Pēc boļševiku ienākšanas Latvijas Republikā ģimene bija izsūtāmo sarakstos uz gulagu. Dažām ģimenēm palaimējās, ka draugi brīdināja noslēpties.
Arī maniem senčiem. Alberts, kā 9. Rēzeknes Kājnieku pulka virsnieks, vēlāk tika iesaukts latviešu leģionā, tad izdzīvošana Austrālijā. Mana mīļā oma Valija viņu gaidīja 50 gadus. Tā aizgāja jaunās Latvijas Republikas elite,” fotogrāfiju ar vecvecākiem un mammu, kas uzņemta ap 1940. gadu, komentēja Askolds, piebilstot “svarīgāko”: “Es nekad neesmu uzskatījis, ka esmu dzimis LPSR.
Mani ģimenē vienmēr audzināja, ka esmu dzimis okupētā Latvijas Republikā. Pie tā arī palieku šodien.”
Pēdējais ieraksts “Facebook” Askoldam ir par garākajiem matiem, kādi viņam bijuši 90. gadu sākumā, bet priekšpēdējā – kurā viņš redzams ar tēvu bērnībā, ar piebildi: “Kopā ar savu visskaistāko un visforšāko tēvu Ojāru Saulīti 1969. gadā.”